Kultūras mantojuma uzņēmējdarbība (KMU)

4. Lēmumu pieņemšanas teorijas

4.4. Attiecinājuma teorija

Vārds “attiecināšana” burtiski nozīmē atbildības piešķiršanu un mēģina izskaidrot uzvedību, kas tiek piedēvēta personai vai situācijai. Heiders (1958) izvērš teoriju, kas saistīta ar to, kā cilvēki uztver savu un citu cilvēku izturēšanos. Haiders (1958) aizsāka šo teoriju, vēlāk Vainers un kolēģi[i] izstrādāja teorētisko ietvaru, kas kļuvis par galveno sociālās psiholoģijas pētījumu paradigmu. Heiders sadalīja uzvedības pazīmi iekšējos un ārējos faktoros. Iekšējais atribūts raksturo uzvedību cilvēkā un faktoru atribūtus, piemēram, raksturu, attieksmi, spējas un personību. Ārējas attiecināšanas gadījumā situācijai tiek piešķirta noteikta uzvedība, piemēram, vides vai laika apstākļu piešķiršana cēloņsakarībai. Vainers (Weiner, 1974) izvērš trīspakāpju procesu, kura pamatā ir attiecinājums.

(i) Personai ir jāsajūt vai jānovēro uzvedība.

(ii) Tad personai jātic, ka izturēšanās tika veikta ar nodomu, un

(iii) Personai ir jānosaka, vai, viņuprāt, otra persona bija spiesta rīkoties (tādā gadījumā iemesls tiek attiecināts uz situāciju) jeb nē (tādā gadījumā iemesls tiek attiecināts uz otro personu).

Veiners savā teorijā aprobežojās ar vissvarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē sasniegumu panākšanu, piemēram, spējām, piepūlei, uzdevuma grūtībām un veiksmei. Veiners arī klasificēja attiecināšanu trīs cēloņsakarības dimensijās: vadības lokusā, stabilitātē un vadāmībā. Kontroles lokuss tālāk diferencējams iekšējā vai ārējā.

Stabilitātes dimensija analizē, vai laika gaitā ir notikušas izmaiņas, kas saistītas ar cēloņiem. Piemēram, mums var būt stabilas un iekšējas spējas; vai centieni, kas ir nestabili un iekšēji. Kontrolējamība attiecas uz cēloņiem, kurus var kontrolēt (piemēram, prasme / efektivitāte), un cēloņiem, kurus nevar kontrolēt (piemēram, piemērotības, garastāvokļa, citu darbības un veiksmes)[ii].