Sociālās uzņēmējdarbības pamatprasmes

1. Ievads

Pirmā nodaļa aplūko sociālās uzņēmējdarbības pamatprasmes. Šīs prasmes tiks identificētas un izskaidrotas izglītojamajiem. Jau pašā sākumā izglītojamajiem būtu jāapzinās kultūras nozares sociālā uzņēmuma trīskāršais raksturs, proti:

A.       Tas nozīmē sabiedrisku darbošanos, kas cenšas būt sabiedrībai vispusīgi labvēlīga, nedarbojoties agresīvi peļņas uzkrāšanas nolūkā, rūpējoties par nodarbinātības radīšanu, ņemot vērā ilgtspēju, samazinot CO2 pēdas nospiedumu, ievērojot ētikas principus utt. Turklāt sociālā uzņēmuma struktūra un lēmumu pieņemšana ir iekļaujoša, nediskriminējoša un demokrātiska.

B.       Tas pieder kultūras sfērai. Tas nozīmē, ka uzņēmums balstās uz radošumu, estētiku un talantiem. Tomēr arī tādi cilvēki, kuriem nav sevišķu ambīciju konkrētā kultūras nozarē, var atrast sev vietu kultūras sociālajā uzņēmumā, ja viņiem tiek uzticēti izteikti “tehniski” vai vienkāršāki uzdevumi.

C.       Tas ir uzņēmums. Tas nozīmē, ka tam jāspēj izdzīvot konkurences apstākļos. Sociālajiem uzņēmējiem jāspēj pieņemt lēmumus, riskēt, veikt stratēģisko plānošanu, pārdot produktus vai pakalpojumus, mijiedarboties ar sociālo, administratīvo un uzņēmējdarbības vidi, pārvaldīt finanses utt. Lai dibinātu sociālo uzņēmumu, nepietiek ar to, ka mūs virza tikai negatīvi stimuli (piemēram, vēlme apkarot nabadzību). Ir ļoti svarīgi, lai būtu sava vīzija, sapnis un nepieciešams smagi strādāt, lai to īstenotu.

Konkrētāk šajā nodaļā tiks izskatītas šādas prasmes:

• Sociālo problēmu atpazīšana: sociālā uzņēmējdarbība sākas ar sociālās problēmas identificēšanu.
• Uzņēmējdarbības iespēju identificēšana: identificējiet pamatproblēmas un veidus, kā izmantot kapitālu to atrisināšanai.
• Iedvesmojiet pārmaiņu procesu, izmantojot līdzdalību: izmantojiet prasmes un zināšanas, lai panāktu pārmaiņas ar iesaistīšanos.
• Tieša iedarbošanās: esiet aktīvs, nevis tikai izmantojiet kapitālu, lai atrisinātu problēmu.
• Publiskā uzstāšanās: prasme izteikt savu vīziju, runājot ar auditoriju.
• Cīņa ar nelabvēlīgiem apstākļiem: apņemieties konsekventi ievērot sociālo taisnīgumu.
• Jaunrade: izstrādājiet radošus risinājumus sociālo problēmu risināšanai.

1. nodaļā izglītojamie tiks apmācīti, kā attīstīt minētās prasmes.

2. Sociālās uzņēmējdarbības galvenie aspekti

2.1. Kas ir sociālais uzņēmums?

Sociālie uzņēmumi atbilstoši mūsu definīcijai ir ne tikai bezpeļņas organizācijas, bet arī tās organizācijas, kurām kā viena no prioritātēm ir labdarības mērķi, nevis peļņas gūšana. Šie mērķi var būt, piemēram, nelabvēlīgos apstākļos esošu cilvēku atbalstīšana, palīdzība migrantiem, vecākiem cilvēkiem vai invalīdiem. Vēl viens mērķis ir kultūras mantojuma veicināšana.

2.2. Institūcijas, iniciatīvas un uzņēmējdarbība

2.2.1 Ievads

Uzņēmējdarbības nozīme ekonomikas izaugsmē un attīstībā ir labi izprotama. Tomēr, kad vairums cilvēku domā par uzņēmējdarbību, viņi to mēdz uztvert kā iedzimtu prasmi vai talantu. No šejienes izriet debates par izvēli “audzināšana vai iedzimtās spējas”, un tajās saskatāms politikas izvēles jautājums par to, kā cilvēkus “izglītot”, lai viņi kļūtu par uzņēmējiem. Diemžēl šajās debatēs nav pievērsta uzmanība svarīgam aspektam - tajās tiek ignorēta nacionālā konteksta un institūciju regulējošā ietekme uzņēmējdarbības aktivitātes veidošanā[i] .Tuvredzīgi koncentrējoties uz uzņēmēju piedāvājumu, politikas veidotāji ignorē to, ka visbiežāk patiesi vājā vieta ir nevis uzņēmējdarbības centienu piedāvājums, bet gan to kvalitāte, un to mēs novērojam katrā konkrētajā ekonomikā. Tieši tāpēc iestādes un stimuli ir svarīgi: tie regulē uzņēmējdarbības centienu novirzīšanu uz to produktīvu izmantošanu. Atkarībā no institūcijām un iniciatīvas uzņēmējdarbības centieni var tikt izmantoti produktīvā vai neproduktīvā veidā, un var gadīties, ka tie nemaz neīstenojas  jaunos uzņēmumos. Tādējādi gan dažādās valstīs novērojamo uzņēmējdarbības izplatību un to formu ietekmēs institucionālās struktūras, attīstības līmenis, kā arī valstij raksturīgie kultūras un politikas faktori. Daudziem attīstīto ekonomiku analītiķiem sarežģīta ierobežojumu ietvara pastāvēšana, ko izveidojušas un ieviesušas iestādes, šķiet pašsaprotama un viņi tai nepievērš īpašu vērību. Tādējādi ir iespējams lielā mērā “ignorēt” institūciju ietekmi attīstītā tirgus ekonomikā, kur lielākajā daļā gadījumu pastāv un darbojas tirgus institūcijas. Tomēr arvien vairāk tiek atzīts, ka institucionālā vide ir svarīga ne tikai pašai uzņēmējdarbībai, bet arī valsts ekonomiskās izaugsmes un stabilitātes veicināšanai.

2.2.2 Iniciatīvas, institūcijas un uzņēmējdarbība

Kā Baumols atzīmēja savā inovatīvajā darbā, uzņēmējdarbības attīstība ir nepārtraukts process. Uzņēmēju tipus, kuri tiks “aktivizēti” (faktiski uzsāks uzņēmējdarbību), lielā mērā ietekmē pastāvošā stimulu struktūra, kas rodas no iepriekš apskatīto formālo un neformālo institūciju apvienošanas, piemēram, konkrētajā vidē pastāvošie likumi, normas, noteikumi un uzskati[i].

Uzņēmējdarbības procesa dinamika var būt ļoti atšķirīga, atkarībā no stimulēšanas struktūras konkrētā ekonomikā. Institūcijām kļūstot spēcīgākām, līdz ar to sniedzot atbalstu uz tirgu pamatotai ekonomiskajai aktivitātei, uzņēmējdarbības darbība arvien vairāk tiek virzīta uz produktīvu uzņēmējdarbību, tādējādi stiprinot ekonomisko izaugsmi un attīstību. Līdz ar to ir svarīgi izprast ne tikai uzņēmēja individuālās īpašības, bet arī kontekstu, kurā viņi darbojas: stimulus, institūcijas, kā arī valsts ekonomiskās attīstības stadiju. Stimulu un iestāžu savstarpēja atkarība ietekmē arī citas raksturojošus lielumus, piemēram, pārvaldības kvalitāti, piekļuvi kapitālam un citiem resursiem un to, kā to uztver uzņēmēji. Institūcijas ir kļuvušas par ekonomiskās uzvedības un ekonomisko darījumu kritiski noteicošu faktoru, un tām var būt gan tieša, gan netieša ietekme uz uzņēmēju piedāvājumu un pieprasījumu.

2.2.3 Uzņēmējdarbības galvenās institūcijas

Neformālas institūcijas, kuru pamatā ir sadarbības tīkli, var pozitīvi ietekmēt uzņēmējdarbības attīstību. Ja nav spēcīgu tirgu atbalstošu formālo institūciju, neformālas struktūras, piemēram, sadarbības tīkli, var palīdzēt uzņēmējiem mobilizēt resursus un tikt galā ar birokrātiskām procedūrām un ierēdņu veidotajiem ierobežojumiem. Sadarbības tīkli ir atzīti par svarīgu faktoru, lai piekļūtu resursiem (piemēram, informācijai, finansēm un darbaspēkam), bet tie arī ievērojami uzlabo uzņēmēja spēju atpazīstamību[i]. Turklāt sociālie tīkli ir identificēti kā uzņēmējdarbības modrības priekšvēstneši, kas ir nepieciešams nosacījums iespēju atpazīšanai. Daži zinātnieki apgalvo, ka saliedēts vai blīvi savienots tīkls nodrošina uzņēmējiem konkurences priekšrocības, bet citi uzskata, ka reti savienoti tīkli, kas ir pilni ar “strukturāliem caurumiem”, nodrošina konkurences priekšrocības[ii]. Vājā institucionālajā vidē uzņēmumu izdzīvošana un izaugsme ir ārkārtīgi svarīga sadarbībai ar uzņēmumiem un ierēdņiem. Jauni uzņēmumi bez šādiem savienojumiem vairumā gadījumu ir pakļauti neveiksmei. Jūs uzzināsiet vairāk par tīkla izveidošanu šī kursa 4. nodaļā.

2.2.4 Institūcijas un GEDI (Globālais uzņēmējdarbības un attīstības institūts) indekss

GEDI indekss ir pirmais mēģinājums novērtēt produktīvu uzņēmējdarbību nacionālā līmenī, kas iestrādāts noteiktā institucionālā kontekstā. Pati par sevi indeksa izveidotā klasifikācija pārsniedz tradicionālos jaunizveidoto uzņēmumu rādītājus, kā piemēram, Kopējās uzņēmējdarbības aktivitātes (TEA) indekss, ko izstrādājis Globālais uzņēmējdarbības monitorings (GEM), integrējot nacionālās uzņēmējdarbības pasākumus un valstij raksturīgos institūciju kvalitātes rādītājus. GEDI ietvars ir balstīts uz ideju, ka uzņēmējdarbība atspoguļo trīs faktoru dinamisko reakciju, pie tam katru no tiem veido indivīdu uzvedības mainīgā lieluma un institūciju apvienošana vienā kopumā. Šie faktori attiecīgi ir attieksme pret uzņēmējdarbību; uzņēmējdarbība; un uzņēmējdarbības vēlmes. Katram no tiem īpašās spējas uzņēmējdarbības veikšanai izsver nacionālais institucionālais konteksts, kurā notiek uzņēmējdarbība. Tā, piemēram, uzņēmējdarbības aktivitāti vērtē ar dažādiem jaunuzņēmumu aktivitātes rādītājiem, kas iegūti no GEM datu bāzes. Tomēr jāievēro, ka GEDI indekss šo lielumu novērtēšanai izmanto institūciju kvalitātes rādītājiem, jo īpaši starptautiski atzītu organizāciju, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma un Heritage Fund, aprēķinātos institūciju kvalitātes rādītājus. Tādējādi indekss pamatojas uz Baumola atziņām, ka uzņēmējdarbības centienu ietekme uz ekonomisko izaugsmi būs atkarīga no valsts institucionālā konteksta, kurā šie centieni tiek veikti.

GEDI indeksā institucionālā ietekme ir sadalīta trīs apakšindeksos:  Uzņēmējdarbības attieksme, rīcība un centieni. Institucionālie pasākumi attieksmē pret uzņēmējdarbību ietver tirgus lielumu, izglītības līmeni, valsts vispārējo biznesa riska pakāpi, iedzīvotāju interneta izmantošanu un kultūras atbalstu uzņēmējdarbībai kā labai karjeras izvēlei. Uzņēmējdarbības aktivitātes apakšindeksā iekļautie institucionālie lielumi mēra uzņēmējdarbības normatīvo vidi, tehnoloģiju adsorbcijas spēju, esošo cilvēkresursu uzlabojumu apmēru, izmantojot personāla apmācību, un spēcīgu biznesa grupu dominēšanu vietējā tirgū. Visbeidzot, apakšindeksā “Uzņēmējdarbības centieni” ir ietverti institucionālie mainīgie lielumi, kas mēra pētniecības un attīstības potenciālu, uzņēmējdarbības un inovācijas sarežģītību, globalizācijas līmeni un riska kapitāla pieejamību. Viens no galvenajiem GEDI indeksa veidošanas kritērijiem ir galveno institucionālo (un individuālo mainīgo) rādītāju atlase, kas ietekmē uzņēmējdarbības rādītājus. Kaut arī “īpašuma tiesības” un “likuma varu” uzskata par galvenajiem faktoriem, kas ietekmē uzņēmējdarbības attīstību un darbību, tie mēdz aptvert plašu jautājumu loku, un pašlaik nepastāv starptautiski pieņemama atskaites sistēma, kas ietvertu GEDI iesaistītās valstis. Tā vietā GEDI indekss atspoguļo īpašuma tiesību aspektus, izmantojot mainīgo lielumu “Brīvība”, kas atspoguļo vispārējo normatīvo slogu uzņēmējdarbības sākšanai, vadīšanai un slēgšanai. Kopumā GEDI iekļautie institucionālie mainīgie mēdz būt savstarpēji ļoti saistīti.

Partnerības valstu Globālais uzņēmējdarbības indekss 2018. gadā, t.sk. pirmā un pēdējā vieta

2.3. Septiņas sociālajiem uzņēmējiem nepieciešamās prasmes

Gadu gaitā sociālā uzņēmējdarbība ir ievērojami pieaugusi. Mūsdienās sociālā labuma sniegšana būtiskā un unikālā veidā prasa vairāk nekā tikai peļņas ziedošanu pamatotam mērķim - uzņēmumu īpašniekiem, kuri tiecas uz panākumiem sociālās uzņēmējdarbības jomā, ir jāizstrādā jauna un efektīva pieeja plašu sociālo jautājumu risināšanai.

2.3.1 Netaisnīgu sociālo problēmu identificēšana

Sociālie uzņēmēji vispirms sāk ar problēmas identificēšanu. Visbiežāk viņi izvēlas stabilu, bet netaisnīgu sociālo apstākli, kas izslēdz vai atstumj lielu daļu sabiedrības. Šī sabiedrības daļa cīnās ar resursu trūkumu un nespēju uzlabot savu stāvokli sociālās, ekonomiskās vai politiskās netaisnības dēļ.

Spilgts piemērs ir “mikrokredītu tēvs” Muhameds Junuss. Viņš uzsvēra nabadzīgo Bangladešas iedzīvotāju nespēju iegūt jebkādu kredīta. Viņiem nebija tiesību saņemt aizdevumus bankās un viņi varēja pieņemt aizdevumus vienīgi no vietējiem naudas aizdevējiem par nesamērīgu samaksu.

2.3.2 Līdzdarbošanās nodrošina iedvesmojošas pārmaiņas

Muhameds Junuss ne tikai identificēja šo problēmu, bet arī konstatēja, kā viņš varētu izmantot savu kapitālu, lai to risinātu sev finansiāli izdevīgā veidā. Viņa banka Grameen Bank spēja noturēties virs ūdens, iekasējot procentus par nelielajiem aizdevumiem, kurus viņš izsniedza nabadzīgajām Bangladešas sievietēm. Pēc tam banka mēdza izmantot iegūtos peļņas procentus, lai palīdzētu finansēt aizdevumus citām sievietēm.

Januss ticēja Bangladešas sieviešu spējai radīt ienākumus un apzinājās, ka tikai viņu sociālekonomiskie apstākļi neļauj to darīt. Biznesa iespēju identificēšanai visbiežāk ir nepieciešams atvērts prāts un īpaša intuīcija.

2.3.3 Līdzdarbošanās nodrošina iedvesmojošas pārmaiņas

Džeisons Aramburu sāka strādāt ar Biochar (mēslojums, kas izgatavots no augu atkritumiem), kad viņš strādāja Prinstonas universitātē kā Klimata ietekmes mazināšanas iniciatīvas pētnieks. 2008. gadā viņš nodibināja organizāciju „re: char”, kas palīdzēja piegādāt Biochar trešās pasaules lauksaimniekiem, lai veicinātu ilgtspējīgu lauksaimniecību.

Aramburu saskatīja nepieciešamību pēc labāka un pieejamāka mēslojuma. Piemēram, Rietumkenijas fermeri - sīkražotāji un pašpatēriņa fermeri vairāk nekā pusi savu ienākumu tērē mēslojuma iegādei, kas negatīvi ietekmē vidi. Ieviešot re:char, Aramburu izmantoja savas īpašās prasmes un kompetenci, lai veicinātu pārmaiņas, iesaistoties lauksaimniecības ražošanā.

2.3.4 Iesaistīšanās tiešās darbībās

Sociālie uzņēmēji, visticamāk, neapmierinās ar kapitāla izsniegšanu vien, lai atrisinātu kādu sociālo problēmu. Viņi izvēlas tieši rīkoties, lai radītu pozitīvas pārmaiņas. Muhameds Junuss un Džeisons Aramburu precīzi norādīja uz konkrētām nepilnībām, tieši iesaistījās netaisnības novēršanas procesā un abos gadījumos problēmas pārvērta par biznesa iespējām.

Ir svarīgi uzsvērt sociālās uzņēmējdarbības praktisko raksturu. Tiešai darbībai nepieciešama tieša iesaistīšanās. Visbiežāk tas ir saistīts ar organizāciju, tīklu un infrastruktūras izveidi, lai ieviestu izmaiņas, kuras vēlas redzēt sociālie uzņēmēji. Tas nozīmē arī darbu uz vietas ar problēmu skartajām kopienām, saskatot un saprotot, kas tām ir nepieciešams, un rīkojoties, lai palīdzētu.

2.3.5 Publiska uzstāšanās

Lai sociālie uzņēmēji realizētu savu redzējumu, viņiem jābūt efektīviem publiskiem runātājiem. Lai rastos pārmaiņas, nepieciešama iedvesma. Lai šī iedvesma iesakņotos, sociālajiem uzņēmējiem jāspēj efektīvi paust savu redzējumu.

Tas var būt liels izaicinājums - motivēt cilvēkus, pat tādus, kuri ir labi informēti par sociālo nevienlīdzību pasaulē. Tas nozīmē, ka jāaicina cilvēkus izrauties no ikdienas rutīnas un rīkoties. Publiska uzstāšanās ir viens no veidiem, kā sasniegt šo mērķi, jo tā apvieno vairākus svarīgus faktorus un rada sinerģiju. Pūļi, ko veido līdzīgu uzskatu cilvēki, var izjust kopības sajūtu. Sabiedrībā pazīstams cilvēks vai līderis, kuram cilvēki spēj ticēt un atbalstīt, var dot jaunu stimulu. Skaidrs, iedvesmojošs redzējums uz to, kā lietas būtu iespējams pozitīvi mainīt, var novest pie konkrētām darbībām.

2.3.6 Cīņa pret nelabvēlīgiem apstākļiem

Lielākajai sociālo uzņēmēju daļai piemīt dziļa apņemšanās ievērot sociālo taisnīgumu. Sociālie uzņēmēji cīnās par tām kopienām, kuras ikdienā saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas veicina politisko un sociālo nestabilitāti un nevienlīdzību. Sociālajiem uzņēmējiem jābūt inovatīviem un neatlaidīgiem cīņā pret nelabvēlīgiem apstākļiem. Viņiem jābūt gan ļoti aizrautīgiem, gan pragmatiskiem, lai īstenotu savu redzējumu.

Sociālajiem uzņēmējiem var rasties daudz šķēršļu, te varam minēt tikai dažus: finansiālas problēmas, budžeta veidošana, ziedojumu trūkums un nepietiekami organizatoriskie tīkli. Bet katrs no šiem izaicinājumiem dod iespēju īstenot sociālā uzņēmēja misiju - uzvarēt cīņā pret nelabvēlīgiem apstākļiem.

2.3.7 Radošums

Sociālajiem uzņēmējiem nepietiek ar intuīciju vien, lai atrastu biznesa iespēju netaisnu apstākļu kopumā; viņiem arī jāizstrādā radoši risinājumi šīs netaisnības novēršanai. Sociālajiem uzņēmējiem ir bezgala daudz iespēju, lai sekmētu sociālā taisnīguma panākšanu. Šo iespēju identificēšana ir liels izaicinājums, kam nepeiciešams radošums. Sociālie uzņēmēji pēc savas būtības ir novatoriski domātāji. Viņi redz un dara to, ko citi nespēj. Atklāt sociālā netaisnības gadījumus un veikt pasākumus pret tiem ir iespējams, jo sociālie uzņēmēji nenogurstoši strādā, lai mūsu pasauli padarītu labāku.

2.4. Uzņēmējdarbībā sastopamo problēmu apskats

"Sociālais uzņēmums" kalpo par paraugu tādā ziņā, ka tas ar savu darbību ir iesaistīts arī sabiedrības problēmu risināšanā, t.i.

• Uzņemas risināt agrāk neatrisinātas sociālie problēmas ("pārmaiņu teorija"),
• Finansiālas peļņas gūšana un sociālo problēmu risināšana ir vismaz līdzvērtīgi svarīga ("sociālais efekts"),
• Tādas vērtības kā ilgtspējība, politiskā līdzdalība, cieņa pret līdzcilvēkiem un vienlīdzīgas tiesības ir daļa no korporatīvās filozofijas ("atbilstība"),
• Darbs tiek piedāvāts arī nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem.                               
• Ražošanā: sociālā pievienotā vērtība tiek radīta ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laikā. Tas var nozīmēt, ka preces tiek ražotas ilgtspējīgi, ekoloģiski vai godīgi, vai arī tiek nodarbināti nelabvēlīgā situācijā esoši cilvēki, piemēram, cilvēki ar invaliditāti.
• Klientam: tiek piedāvāti produkti vai pakalpojumi noteiktai mērķa grupai ar mērķi uzlabot attiecīgās grupas dzīves situāciju. Piemēram, tiek ražotas saules baterijas cilvēkiem bez pietiekamas elektroapgādes jaunattīstības reģionos.
• Piedāvājumā: sociālā pievienotā vērtība rodas no pašas preces vai pakalpojuma. Bieži vien sociālās inovācijas ir izstrādātas, lai atvieglotu ikdienas dzīvi noteiktām cilvēku grupām, piemēram, piedāvājot papildu aprīkojumu vecāka gadagājuma cilvēkiem vai sniedzot īpašus piedāvājumus nelabvēlīgā situācijā nokļuvušiem cilvēkiem.
• Darbiniekiem: darbiniekus pieņem darbā, neaugoties uz viņu dzimumu, reliģiju, piederību utt. Piemēram, iespēju robežās tiek radīta iespēja veikt reliģiskas ceremonijas darba pārtraukumā.

2.5. Kāda ir kultūras mantojuma loma sociālajā biznesā?

Šā kursa gaitā mēs koncentrējamies uz sociālā biznesa uzsākšanu kultūras mantojuma nozarēs. Bet ko tas nozīmē? Uzziniet vairāk par to šī kursa otrajā nodaļā, tomēr mēs šeit vēlamies sniegt jums pirmo priekšstatu.

Kultūras mantojumu var sastapt:

• apbūvētā vidē (ēkas, pilsētas ainavas, arheoloģiskās paliekas);
• dabiskā vidē (lauku ainavas, jūras un upju krasti, lauksaimniecības mantojums);
• cilvēku darinātos priekšmetos (grāmatas un dokumenti, priekšmeti, attēli).

Kultūras mantojums izpaužas ne tikai caur iepriekšminētajām materiālajām formām, bet arī caur nemateriālajām formām, kas ietver balsis, vērtības, tradīcijas, mutvārdu vēsturi.  Nemateriālo kultūras mantojumu raksturo vietējā virtuve, apģērbi, pajumtes veids, tradicionālās prasmes un tehnoloģijas, reliģiskas ceremonijas, skatuves māksla, stāstu stāstīšana un mūzika.

3. Sociālās uzņēmējdarbības uzsākšana

Tu jau esi iemācījies tik daudz par to, kā kļūt par sociālo uzņēmēju un izveidot sociālo uzņēmumu kultūras mantojuma jomā. Pienācis laiks izdarīt kopsavilkumu!

Šajā nodaļā tu atradīsi galvenos punktus, kas izpildāmi, lai uzsāktu sociālo uzņēmējdarbību (3.1), nepieciešamās prasmes (3.2) un kompetences (3.3). Vari izmantot šīs sadaļas kā kontrolsarakstu, lai redzētu, kas ir sasniegts un pie kuriem aspektiem vēl jāpiestrādā.

3.1. Sākuma posmi: Ideju iegūšana -> Biznesa ideja -> Jaunuzņēmums (start-up)

• Iedvesma un motivācija "Kādēļ es vēlos dibināt pats savu uzņēmumu?"
  
• Idejas attīstīšana (dažādas idejas/varianti)
• Biznesa modeļa izstrāde
• Tirgus izpēte
• Uzņēmuma dibināšana
• Vietas tirgū iekarošana
• Izaugsme

Tam nepieciešama rūpīga sagatavošanās.

3.2. Nepieciešamās prasmes

• Zināšanas un darba pieredze
  
• Jāizvērtē stiprās puses-vājās puses-iespējas-riski (SVID analīze)
• Likumu un nodokļu pārzināšana
• Kā veiksmīgi kombinēt uzņēmējdarbības uzsākšanu, tirgus un resursus
• Finanses: izmaksu un cenu aprēķināšana; likviditāte un finansēšana (sākuma kapitāls, dotācijas)
• Saikne starp ekonomisko rīcību un sociālo ietekmi
• Pievienotās vērtības radīšana

3.3. Nepieciešamās prasmes

• "Uzņēmēja personība" (skat. anketu)
  
• Biznesa domāšana
• Vēlme darboties
• Risku apzināšanās
• Spēja līdzsvarot sociālo un ekonomisko pievienoto vērtību

4. Iespējamie sociālo problēmu risināšanas veidi

Sociāla problēma ir jebkurš stāvoklis vai uzvedība, kas negatīvi ietekmē lielu skaitu cilvēku un ko parasti atzīst par stāvokli vai uzvedību, kas jāmaina. Šai definīcijai ir gan objektīva, gan subjektīva sastāvdaļa.

Šis diskusijas veids norāda uz sociālo problēmu definīcijas subjektīvo komponentu: jāpastāv uzskatam, ka ir jāpievēršas kādam stāvoklim vai uzvedībai, lai to uzskatītu par sociālu problēmu. Šis komponents ieņem centrālo vietu sociālo konstrukcionistu viedoklī par sociālajām problēmām.[i] Pēc viņu domām pastāv daudzi negatīvu apstākļu un izturēšanās veidi. Daudzi no tiem tiek uzskatīti par pietiekami negatīviem, lai iegūtu sociālās problēmas statusu; daži to neiegūst un tādējādi nekļūst par sociālu problēmu; un dažkārt tos sāk uzskatīt par sociālu problēmu tikai tad, ja iedzīvotāji, politikas veidotāji vai citas puses pievērš uzmanību šādam stāvoklim vai uzvedībai.

4.1. Sociālo problēmu risināšanas modelis

Vienu no galvenajiem sociālo problēmu risināšanas akadēmiskajos pētījumos izmantotajiem modeļiem izvirzīja Tomasa D’Zurilla vadītā grupa. Šajā modelī ir trīs pamatjēdzieni vai elementi:

• Problēmu risināšana – process, ko indivīds, pāris vai grupa izmanto, lai atrastu efektīvu risinājumu kādai konkrētai problēmai. Tas ir pašvadāms process, kas nozīmē to, ka indivīdam vai grupai nav neviena, kas viņiem pateiktu, kas jādara. Dažas no šī procesa jomām ietver daudzu iespējamo risinājumu radīšanu, lai no tiem izvēlētos labāko.
• Problēma – jebkura situācija vai uzdevums, uz kuru ir vajadzīga kāda veida reakcija, ja to vēlas efektīvi pārvaldīt, bet uz kuru acīmredzama atbilde nav pieejama. Problēmas var būt gan ārējas, no apkārtējās vides nākošas, gan iekšējas.
• Risinājums – reaģēšanas vai pārvarēšanas mehānisms, kas ir raksturīgs problēmai vai situācijai. Tas ir problēmu risināšanas procesa galarezultāts.

Kad risinājums ir identificēts, to nepieciešams īstenot. D’Zurilla modelis nodala problēmu risināšanu (process, kas identificē risinājumu) un risinājuma ieviešanu (šī risinājuma ieviešanas process), un norāda, ka tiem abiem nepieciešamās prasmes nebūt nav vienādas. Tāpat ir izšķiramas divas problēmu risināšanas procesa daļas: orientācija uz problēmu un faktiskā problēmas risināšana.

4.1.1 Orientācija uz problēmu

Orientācija uz problēmu ir veids, kā cilvēki pievēršas problēmām, un veids, kā viņi to iestata esošo zināšanu kontekstā un pasaules uztveres veidos.

Katrs no mums problēmas redzēs atšķirīgi, atkarībā no mūsu pieredzes un prasmēm, un šī orientācija kalpos kā atslēga, lai noteiktu, kuras prasmes mums būs jāizmanto problēmas risināšanai.

Orientācijas piemērs

Vairums cilvēku, redzot ūdens sūkšanos no vaļīga savienojuma starp krānu un ūdensvada cauruli, iespējams, vispirms sniegsies pēc lupatas, ko aplikt ap savienojumu, lai mazinātu ūdens tecēšanu, un pēc tam paņems telefonu, izmantojot savas meklēšanas prasmes, lai atrastu santehniķi.

Toties santehniķis vai kāds, kam ir zināma pieredze santehnikā, visticamāk meklēs instrumentus, kas vajadzīgi savienojuma labošanai un noplūdes novēršanai. Tas viss ir orientācijas jautājums.

4.1.2 Problēmu risināšana

Problēmu risināšanā ietilpst četras galvenās prasmes:

1.       Problēmas noteikšana,

2.       Alternatīvu risinājumu piedāvāšana,

3.       Lēmuma pieņemšana par to, kuru risinājumu izmantot, un -

4.       Šī risinājuma ieviešana.

Balstoties uz šo sadalījumu starp orientāciju un problēmu risināšanu, D’Zurilla un kolēģi definēja divas skalas, kas ļautu izmērīt abas spējas.

Viņi definēja divas orientācijas dimensijas - pozitīvo un negatīvo, un trīs problēmu risināšanas paņēmienus - racionālu, impulsīvu jeb neuzmanīgu un izvairīšanos.

Viņi atzīmēja, ka cilvēki, kuri labi orientējas, ne vienmēr labi tiek galā ar problēmām un otrādi, kaut arī abi varianti var būt cieši saistīti.

No šiem aprakstiem, iespējams, būs redzams, ka pētnieki pozitīvo orientāciju un racionālu problēmu risināšanu uzskatīja par funkcionējošu uzvedību un visus pārējos definēja kā darboties nespējīgus, kuri var izraisīt psiholoģiskas ciešanas.

4.1.3 Nepieciešamās prasmes

Nepieciešamas prasmes pozitīvai orientācijai uz problēmu risināšanu:

• Spēja saskatīt problēmas kā “izaicinājumus” vai iespējas kaut ko iegūt, nevis kā nepārvaramas grūtības, kurās ir iespējams piedzīvot tikai neveiksmes.
• Pārliecība, ka problēmas ir atrisināmas. Lai arī to arī var uzskatīt par domāšanas veidu, ir svarīgi izmantot arī pozitīvas domāšanas paņēmienus;
• Pārliecība, ka jūs personīgi spējat veiksmīgi atrisināt problēmas, kas vismaz daļēji ir pašapziņas veids.
• Izpratne par to, ka problēmu veiksmīga atrisināšana prasīs laiku un pūles, kam var būt nepieciešama zināma elastība;
• Sevis motivēšana uz nekavējošu problēmas risinājumu, nevis atlikšanu.

Racionālai problēmu risināšanai nepieciešamās prasmes:

Spēja ar izpētes palīdzību iegūt informāciju un faktus.

• Spēja noteikt piemērotus problēmu risināšanas mērķus.
• Racionālas domāšanas izmantošana, lai nonāktu pie iespējamā risinājuma.
•  Labas lēmumu pieņemšanas prasmes, lai izlemtu, kurš risinājums ir vislabākais.
• Īstenošanas prasmes, kas ietver sevī spēju plānot, organizēt un darīt.

4.1.4 Iespējamās grūtības

Tiem, kas cenšas racionāli vadīt savu problēmu risināšanu, ir tendence vai nu:

• Sasteigt risinājumu, neizdomājot to pienācīgi (impulsīva/neuzmanīga pieeja), vai
• Izvairīties no tā, vilcinoties un ignorējot problēmu, vai mēģinot pārliecināt kādu citu atrisināt problēmu (izvairīšanās metode).

Šī “izvairīšanās” nav tas pats, kas aktīvi un atbilstoši vērsties pie kāda ar nepieciešamajām prasmēm. Tā vietā saskatāma vienkārša atbildības novelšana uz citiem, ko parasti raksturo tas, ka trūkst cilvēku, kuriem būtu atbilstošas prasmes, un/vai arī mēģinājums izvairīties no atbildības par problēmu.

4.2. Konfliktu vadība sociālajos uzņēmumos

Konfliktu vadība ir process, kurā tiek ierobežoti konflikta negatīvie aspekti, vienlaikus palielinot konflikta pozitīvos aspektus. Konfliktu vadības mērķis ir uzlabot mācīšanos un grupas rezultātus, ieskaitot efektivitāti vai darbošanos organizācijas sastāvā. Pareizi vadīts konflikts var uzlabot grupas rezultātus.[i]

Konfliktu risināšana ietver visu veidu un tipu konfliktu samazināšanu, novēršanu vai izbeigšanu. Pieci konfliktu vadības stili, kurus identificējuši Tomass un Kilmans, ir: konkurence, kompromiss, sadarbība, izvairīšanās un piekāpšanās.[ii]

Konfliktu pārvaldības mērķis ir sistemātiska cēloņu analīze, galvenokārt ar mērķi mazināt turpmākos konfliktus. Protams, no konfliktiem nekad nevar pilnībā izvairīties, izmantojot konfliktu vadību. Drīzāk gan konfliktu vadības mērķi ir šādi:

• Esošo konfliktu pārvarēšana,
• Nepieciešamo konfliktu atrisināšana,
• Izvairīšanās no nevajadzīgiem konfliktiem.

4.2.1 Prasības veiksmīgai konfliktu vadībai

Konflikti pastāv visur, taču bieži vien velti tiek meklēta spēja tos risināt. Tiklīdz konflikts ir vēl tikko nojaušams, daudzi mēģina no iespējamā konflikta izvairīties, taču konstruktīva konflikta vadība rīkojas savādāk.

Pirmkārt, sazināšanās piemīt izšķiroša nozīme. Konfliktus var atrisināt tikai ar diskusiju un dialoga palīdzību. Neviens, kurš negrib izrunāt domstarpības savā starpā, nekad nespēs atrisināt viedokļu atšķirību vai pārpratumu, un tāpēc konflikts turpinās pieaugt – tā saasināšanās tad ir tikai laika jautājums.

Otrkārt, bez gatavības uz kompromisu nevar panākt veiksmīgu konfliktu vadību. Par to runāt ir obligāti nepieciešams, bet tajā pašā laikā vajadzīga arī vēlme satikties ar otru un panākt kompromisus. Ja abas puses vienkārši uzstāj uz savām tiesībām un uzvedas ietiepīgi, tad konfliktu pārvaldībai diez vai būs iespējams daudz ko panākt.

Treškārt, konfliktu pārvaldībai nepieciešama kontrole vairākos līmeņos. No vienas puses, komandas locekļiem jābūt paškontrolei, lai konstruktīvi risinātu konfliktus. Konfliktu pārvaldība nav iespējama, ja dalībnieki jūtas sarūgtināti un kliedz vai apvaino viens otru.

Šie priekšnoteikumi ietver dažus pamatnoteikumus veiksmīgai konfliktu risināšanai, proti:

Saglabāt objektīvu attieksmi – strīda laikā tā ir galvenā prioritāte. Ikviens, kurš šajā procesā iesaistās polemikā vai ķeras pie personiskiem apvainojumiem, diskvalificē sevi, bet tikpat viegli varētu novērst konflikta diskusiju. Jebkurā gadījumā “sitieniem zem jostas” nebūs nozīmīgu rezultātu. Tā vietā saglabājiet mieru un vienmēr saglabājiet suverenitāti - pat ja jums uzbrūk nepamatoti.

Ļaujiet arī otram izteikties. Runa ir par abu viedokļu pieļaušanu, uzklausīšanu un izpratni. Abas strīdā iesaistītās puses nekad nedrīkst viena otru pārtraukt - tas būtu necienīgi un nederētu labākai izpratnei.

4.2.2 Konflikta vadīšanas metodes

4.2.2.1 Aisberga modelis

Konfliktus, kas ir dziļāki un grūtāk risināmi, var atrisināt, izmantojot aisberga modeli. Runa ir par milzīgu aisbergu, kuram tikai virsotne paceļas virs ūdens. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet nekaitīgs, mazs un nenozīmīgs. Bet zem virsmas slēpjas daudz kas vairāk. Tieši tāpat jūs to varat iedomāties konflikta situācijā. Konflikti rodas dažādos līmeņos. Un lielākoties tie netiek izcīnīti tajā līmenī, kurā viņi radās, bet gan augstākajos līmeņos.

Tieši tāpēc ir svarīgi konfliktu risināt tā izcelšanās līmenī. Personīgu konfliktu gadījumā ir ieteicams arī konsultēties ar neitrālu vidutāju, lai tas izšķirtu strīdu.

Ja vēlaties iegūt vairāk informācijas par šo tēmu, noskatieties šo Dr. Džona Ungerleidera video par aisberga modeli: https://www.youtube.com/watch?v=8y9Sx76qlN8

4.2.2.2 LEAF modelis

Saīsinātais nosaukums sastāv no terminiem "klausīties", "empātijas", "atvainoties" un "labot" (angļu valodā "listen", "empathize", "apologize" and "fix"). Šī metode ir piemērota akūtiem argumentiem, kurus var ātri atrisināt. Jūs noteikti esat pazīstams ar problēmu: persona A kaut ko pasaka personai B, un persona B pasaka to savādāk nekā persona A bija domājusi. Un uz līdzenas vietas rodas nevajadzīgs konflikts.

Tieši šajā vietā ir piemērojams pirmais punkts “klausīšanās”. Jo tie, kuri jūt, ka viņiem tiek uzbrukts, reaģē no aizstāvēšanās pozīcijām. Mēs neļaujam kolēģim beigt runāt un tā vietā mēģinām aizstāvēt un attaisnot sevi. Bet, ja cilvēkā neieklausās, tad nevar arī viņu saprast.

Šajā brīdī svarīgs kļūst otrais termins “līdzjūtība”. Ja mēs nostādām sevi sava "pretinieka" pozīcijā un mēģinām skatīt lietas no viņa skatupunkta, tad mēs varam labāk izprast viņa apgalvojumu un viņa reakciju. Mēs iekšēji pārdomājam problēmu un, iespējams, secinām, ka mēs paši būtu varējuši kaut ko darīt nepareizi. Šajā brīdī vajadzētu atvainoties. Ar to mēs parādām, ka saprotam - tieši mūsu uzvedība veicināja konfliktu. Atvainošanās ir diženuma pazīme, vienkārši izmēģiniet to.

Pēc tam, kad viens no oponentiem (vai abi) ir atvainojušies, konflikts tiek novērsts. Nākamais solis ir identificēt sākotnējo problēmu un atrisināt to.

4.2.2.3 Gordona modelis

Gordona modelis apraksta komunikācijas veidu, kas ļauj nonākt pie miermīlīga konfliktu risinājuma. Gordona modeli, kas sākotnēji tika izstrādāts komunikācijai ģimenēs, var izmantot arī citās jomās, piemēram, profesionālajā dzīvē.

Mērķis ir uzlabot saziņu starp abām personām un nonākt pie kopīga risinājuma, kurā neviena no tām nekļūst par zaudētāju. Šādas miermīlīgas komunikācijas pamatā ir trīs pīlāri.

Pirmais pīlārs ir pareiza klausīšanās. Tā ir svarīga, lai izprastu mūsu sarunu biedru. Atkarībā no situācijas puse var darboties kā aktīvs klausītājs, signalizējot ar galvas mājienu vai sakot “jā, es saprotu”, un norādot, ka otru pusi klausās uzmanīgi, vai arī klusējot kā pasīvs klausītājs.

Otrais pīlārs ir “ES” vēstījumu, nevis “JŪS” vēstījumu izmantošana. Kad mēs savam oponentam sakām "tu dari šo un to ...", viņš jūt, ka tam uzbrūk, un pāriet uz aizsardzību. Ja mēs sakām: "Es nejūtos labi, kad notiek tas un tas...", tad šāds paziņojums saņēmējam šķiet mazāk agresīvs.

Gordona modeļa trešais pīlārs ir tā saucamā “pārnesumu maiņa”. Tas nenozīmē, ka jums jāieslēdz cits, priekšējais pārnesums, bet gan tas, ka jūs mēģināt sasniegt sarunu biedru, piemēram, ar “ES” vēstījumu, bet viņš nepareizi šo ziņojumu interpretē. Tad jums vajadzētu pārslēgties atpakaļ, un pieslēgties uzklausīšanās režīmam.

5. Sociālās uzņēmējdarbības piemēri

Šajā apskatā mēs piedāvājam iepazīties ar vairākiem sociālo uzņēmumu piemēriem. Šo piemēru izpēte, pat ja piemēri neattiecas uz jomu, kas jūs interesē, palīdzēs radīt idejas, kā izveidot veiksmīgu sociālo uzņēmumu.

5.1. Artefact e. V., Vācija

Artefact izmanto centru sekojošiem mērķiem:

• tikšanās vieta izglītības programmām,
• kā vieta praktiskām apmācībām un attīstībai vides tehnoloģiju, vides vadības un vides pedagoģijas jomā,
• vieta inovatīvu vides tehnoloģiju izplatīšanai.

5.2. Pindos, Grieķija

Sociālā uzņēmuma Pindos[i] mērķis ir ilgtspējīga attīstība, veicot šādas aktivitātes:

• vides ilgtspējības veicināšana ,
• sociālās un ekonomiskās vienlīdzības veicināšana,
• dzimumu līdztiesības veicināšana,
• aizsargāt un attīstīt kopīgos elementus,
• veicināt izlīgumu dažādu paaudžu un daudzu kultūru starpā, uzsverot vietējo kopienu īpatnības.

Konkrēti runājot, Pindos mērķi attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību ir definēti šādās darbībās:

• Dabiskās vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un atjaunošana.
• Ilgtspējīga lauksaimniecība, kas uzsver apdraudētu vietējo tradicionālo šķirņu vai "pasugu" saglabāšanu un izplatību un ģenētiski modificētu organismu izplatības novēršanu.
• Vietējā un reģionālā atbalstītā lauksaimniecība, kas veicina tiešu komerciālo attiecību attīstību starp ražotājiem un patērētājiem.

Lai sasniegtu savus mērķus, Pindos iesaistās daudzos dažādu ekonomisko darbību veidos, piemēram:

1.       Aromātisko ārstniecības augu audzēšana, kas dabiski aug vietējā apkārtnē.

2.       Vietējo lauksaimniecības produktu ražošana un sertifikācija.

3.       Vietējo sezonas augļu un dārzeņu audzēšana, kā arī citu dārzeņu audzēšana mūsu novada vajadzībām.

4.       Mūsu saimniecības saražotā piena pārstrāde tradicionālajā jogurtā, sierā un svaiga vietējā piena izmantošana, piešķirot pievienoto vērtību mūsu produktiem.

5.       Kultūras pasākumu organizēšana vietējo produktu popularizēšanai.

5.3. Visi Var, Latvija

Sociālais uzņēmums “Visi Var” ir atvēris labdarības veikalu Siguldā (50 km no galvaspilsētas Rīgas), Vidzemes reģionā. Veikals pārdod rokām darinātus produktus, ko ražo cilvēki ar invaliditāti. Veikalā pārdotie izstrādājumi ir ražoti sveču, ziepju, keramikas, ādas apstrādes, aušanas, kokapstrādes un šūšanas darbnīcās. Dažos izstrādājumos ir iekļauti tradicionālā kultūras mantojuma elementi.[1]