Kultūras mantojuma uzņēmējdarbība (KMU)

1. Ko nozīmē Kultūras mantojuma uzņēmējdarbība (KMU) un kādi ir tās pamatelementi?

Otrajā šī kursa sadaļā runāsim par uzņēmējdarbības uzsākšanu kultūras mantojuma jomā. Kultūras mantojuma uzņēmējdarbība (KMU) ir specifiska joma sociālajiem uzņēmējiem, tai ir gan daudz priekšrocību, gan arī izaicinājumu. Šajā nodaļā mēs apskatīsim galvenos KMU elementus, specifiskas vajadzības, ieguvumus un riskus.

1.1. Ievads

Kultūras mantojums iekļauj:

·         materiālais kultūras īpašums (ēka, grāmatas, pieminekļi, mākslas darbi, artefakti, ainavas);

·         nemateriālais un digitālais kultūras mantojums (valoda un zināšanas, folklora, mutvārdu vēsture, tradīciju paražas, estētiskā un garīgā pārliecība), kurus ir grūtāk saglabāt salīdzinājumā ar fiziskās kultūras lietām;

·         kultūras dabas mantojums (lauki, dabiskā vide, flora un fauna, bioloģiskā un ģeogrāfiskā daudzveidība, kultūras ainava, kas ir nozīmīga tūrisma nozares sastāvdaļa).

Kā jau minēts 1. nodaļā, kultūras mantojumu var atpazīt:

•             apbūvētā vidē (ēkas, pilsētu ainavas, arheoloģiskās atliekas);

•             dabiskā vidē (lauku ainavas, upju un jūras krasti, lauksaimniecības mantojums);

•             artefakti (grāmatas un dokumenti , priekšmeti, gleznas).

Galvenie KMU elementi, kurus var novērtēt, ir:

•             Nozīmīgums teritorijas reģenerācijai un ilgtspējīgai ekonomiskai un sociālai attīstībai makro-, mikro-, valsts, reģionālā, Eiropas un starptautiskā līmenī īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Kaut arī biznesa idejas sākotnējā posmā to ir grūti paredzēt, ir lietderīgi šāda veida jautājumus uzdot laicīgi, lai ņemtu vērā un izmantotu arī šo virzienu.

•             Zināšanu absorbcijas spēja attiecībā uz “vismodernāko” līmeni un savienojamība ar citām ekonomikas, sociālajām un kultūras jomām, atbalstot inovācijas, konkurētspēju un labu praksi. Mācīšanās un novatoriska pieeja ir sociālo uzņēmumu galvenās sastāvdaļas, un solidaritāte - sadarbība un kontaktu veidošana ar citām trešā sektora organizācijām ir galvenais elements, kas nodrošinās to pastāvēšanu un darba vietu izveidi.

1.2. Aktivitāte: Kāds kultūras mantojums ir sastopams jūsu dzimtajā pilsētā?

Mēs vēlamies uzaicināt jūs piedalīties aktivitātē, daloties ar savām idejām par vienu no šīm tēmām:

•             Tradicionālā amatniecība

•             Mutvārdu tradīcijas

•             Izpildītājmāksla

•             Sociālā prakse

•             Ar dabu saistītās zināšanas un prakse

2. Kādas ir KMU vajadzības, riski un ieguvumi

Kultūras mantojuma uzņēmējdarbība ieņem galveno vietu debatēs par teritorijas inovatīvā, netehnoloģiskā potenciāla izmantošanu, ņemot vērā valstu vēstures dažādību un bagātīgo kultūru attiecīgajā zonā. Šī kursa mērķis ir sniegt dažus svarīgus aspektus saistībā ar šķēršļiem, ar kuriem saskaras KMU, īpaši attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (turpmāk MVU), kas dominē šajā jomā. Tajā pašā laikā mēs plānojam iepazīstināt ar dažām šķērsvirziena (transversālām) problēmām un ieteikumiem saistībā ar iespējamiem veidiem, kā KMU varētu gūt labumu no iekšējā un ES tirgus un digitālās ietekmes.

Šajā kontekstā mēs koncentrējamies uz to nacionālo un starptautisko faktoru nozīmi, kuri spēlē galveno faktoru lomu uzņēmējdarbības stiprināšanā, piemēram:

·         efektīva pieeja finansējumam;

·         inovācijas izaicinājumi;

·         tirgus šķēršļi;

·         intelektuālā īpašuma tiesības;

·         apmācība un izglītība;

·         nacionālā un starptautiskā sadarbība.

KM uzņēmējdarbība ir svarīga kultūras uzņēmējdarbības sastāvdaļa, kas kļūst par nozīmīgu faktoru, veicinot valstu iekšzemes kopproduktu, darbaspēka tirgus attīstību, preču un pakalpojumu eksportu un importu.[i] Lai arī nav vienprātības par KMU definīciju, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) un EUROSTAT uzņēmējdarbības indikatorprojekts atklāj sešas svarīgas KMU efektivitātes un labi funkcionējošas jomas, piemēram:

·         piekļuve finansējumam:

·         tehnoloģija un pētniecība & attīstība (turpmāk R&D);

·         uzņēmējdarbības iespējas;

·         tirgus apstākļi;

·         normatīvais regulējums;

·         uzņēmējdarbības kultūra.

Kultūras mantojuma (KM) uzņēmēji, īpaši MVU, darbojas īpašos tirgus apstākļos, piedāvājot preces un pakalpojumus, kuru būtība galvenokārt ir kultūra, saturs un mazākā mērā komercija.

KM uzņēmēji laiž tirgū preces un pakalpojumus, organizē un vada kultūras mantojumu komerciālā vai bezpeļņas veidā, atkarībā no kultūras mantojuma īpašībām (kā mantu, kultūras kapitālu vai kā tīru sabiedrisko labumu).

KMU cenšas darboties saskaņā ar kultūrvides, sociālās, ekonomiskās un uzņēmējdarbības politikas stratēģiskajiem mērķiem. KMU ietver radošuma garu, kur par pirmo prioritāti var uzskatīt kultūras vērtību, bet par otro - ekonomisko vērtību vai otrādi. Daudzos gadījumos KMU dod priekšroku ekonomiskajai motivācijai un izmantošanai, nevis kultūras vērtībai. Liela KM dažādība rada dažāda veida tiešu un izplatītu efektu dažādos laika periodos. Lielāko KM darbības daļu veido mazie uzņēmumi, mikrouzņēmumi ar 1–3 darbiniekiem. Lielāki uzņēmumi (ar vairāk nekā 50 darbiniekiem) rada lielāko apgrozījuma (ieņēmumu) daļu, lai gan to īpatsvars kopējā KM uzņēmumu skaitā ir mazāks par 1 procentu. Šis KM uzņēmumiem raksturīgais lielums, ko sauc par “iztrūkstošo vidu”, politikas veidotājiem uzliek ievērojamu diferenciāciju, īpaši attiecībā uz finansēšanas nosacījumiem mikrouzņēmumiem, kuriem ir grūtības kļūt par vidējiem uzņēmumiem. Lielākiem uzņēmumiem ir vieglāk nodrošināt efektīvu infrastruktūru attīstības un pētniecības aktivitātēm.  Savukārt maziem uzņēmumiem ir augstāka dinamika, labāka elastība un zemāka riska uzņemšanās. Elastīgākas un dinamiskākas attieksmes pielāgošana, reaģējot uz tirgus iespējām, apvienojoties lielākai infrastruktūrai un iesaistot resursus. KM produktu un pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem ir būtisks faktors kopienu identitātes, mantojuma un nacionālo un starptautisko kontaktu iespēju uzturēšanai labas prakses un ilgtspējīgas stratēģiskās pārvaldības kontekstā. Būtiska nozīme ir sabiedriskajam sektoram kā vissvarīgākajam KM aktīvu glabātājam, kurš ir ieinteresēts vietējās, reģionālās un nacionālās kultūras īpatnību ievērošanā un iedzīvotāju kultūras vērtību izmantošanā.

Galvenais faktors KM veicināšanā ir pieeja zināšanām un izglītībai, kas vērsta uz izpratni un ētikas uzlabošanu par KM uzturēšanu, kapacitātes stiprināšanu un profesionālās apmācības programmām, atbilstoša apmācības līmeņa noteikšanu dažādām ieinteresēto personu vai saņēmēju kategorijām. KM produktu pieejamība lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā produkta rakstura un tipoloģijas no uzņēmējdarbības viedokļa. Esošajā literatūrā izdalītas vairākas KMU veidu kategorijas.[ii] Viena no visnoderīgākajām KMU klasifikācijām ir tā, kas atšķir:

a) peļņas gūšanu,

b) bezpeļņas uzņēmējdarbību un

c) pirmo divu veidu sociāli orientētu hibrīda formulu.

Bezpeļņas KMU gadījumā produkta pieejamība parasti ir lielāka. Uz ekonomiku orientēts hibrīdais KMU mērķis ir gūt peļņu dažādu valsts un privātā sektora partnerību shēmu ietvaros. Sociāli orientēta hibrīda KMU galvenā darbības joma ir sociālās izglītības un iedzīvotāju labklājības palielināšana, kas savukārt rada vairākas vertikāli un horizontāli pozitīvas izplatības sekas mikro, vidējā un makro līmenī.

3. Sadalīto smadzeņu teorija

Sadalīto smadzeņu teorija ir sniegusi mums būtisku ieskatu par to, kā smadzenes darbojas un kā tās apstrādā tādas lietas kā radošums un loģiskā domāšana. Šīs teorijas pārzināšana palīdzēs jums izprast pasaules redzējuma veidu un uzzināt, kā vislabāk mācīties. Tas var palīdzēt pielāgot procesus, dibinot jūsu sociālo uzņēmumu.

3.1. Ievads sadalīto smadzeņu teorijā

Smadzeņu sadalīšana jeb corpus callosal sindroms ir tāda veida sadalīšanās sindroms, kad corpus callosum, kas savieno abas smadzeņu puslodes, ir daļēji atdalīts. Pēc labās un kreisās smadzeņu puslodes sadalīšanas katrai puslodei būs sava atsevišķa uztvere, koncepti un rīcības impulsi.

Sperijs sāka pētīt sadalītās smadzenes 1950. gadu beigās, lai noteiktu corpus callosum funkcijas. Viņš atzīmēja, ka cilvēkiem ar pāgriezts corpus callosum nebija būtiskas atšķirības funkcijās no cilvēkiem ar neskartu corpus callosum, kaut arī viņu puslodes nevarēja sazināties, ņemot vērā corpus callosum atdalīšanu. Sperijs postulēja, ka smadzeņu struktūras sagriešanai vajadzētu izraisīt lielas sekas, jo corpus callosum savieno abas smadzeņu puslodes, tai bija jāveic svarīga funkcija. Tajā laikā viņš zināja, ka katra smadzeņu puslode ir atbildīga par kustību un redzi ķermeņa pretējā pusē, tāpēc labā puslode bija atbildīga par redzi kreisajā acī un otrādi. Tāpēc Sperijs plānoja eksperimentus, kuros viņš varēja uzmanīgi novērot to, ko redzēja katra acs un līdz ar to kāda informācija nonāk katrā puslodē.

Sperijs eksperimentēja ar kaķiem, pērtiķiem un cilvēkiem. Viņa eksperimenti sākās ar kaķiem, kuriem bija nodalītas smadzenes. Viņš aizsedza vienu no kaķu acīm un pasniedza tiem divus dažādus klucīšus, no kuriem zem viena bija nolikts ēdiens. Pēc tam viņš nomainīja acu aizsegu, uzliekot to kaķa otrai acij, un nolika ēdienu zem otra klucīša. Kaķis šos notikumus atcerējās atsevišķi un nespēja atšķirt blokus ar atvērtām abām acīm. Tālāk Sperijs veica līdzīgu eksperimentu ar pērtiķiem, bet lika viņiem vienlaikus izmantot abas acis, kas bija iespējams, izmantojot īpašus projektorus un gaismas filtrus. Pērtiķi ar sadalītām smadzenēm iegaumēja divus savstarpēji izslēdzošus scenārijus, bet tajā pašā laikā parasts pērtiķis iegaumēja vienu. Sperijs secināja, ka ar nodalītu corpus callosum puslodes nevar sazināties un katra no tām darbojas kā vienīgās smadzenes.

Sperijs pārgāja uz brīvprātīgajiem cilvēkiem, kuriem bija atdalīts corpus callosum. Viņš parādīja kādu vārdu vienai no acīm un atklāja, ka cilvēki ar nodalītām smadzenēm  atceras tikai to vārdu, ko viņi redzēja ar labo aci. Tālāk Sperijs parādīja dalībniekiem divus dažādus objektus, vienu tikai kreisajai acij un otru tikai labajai acij, un tad lūdza viņus uzzīmēt redzēto. Visi dalībnieki uzzīmēja ar kreiso aci redzēto un aprakstīja, ko viņi redzēja ar labo aci. Sperijs secināja, ka smadzeņu kreisā puslode var atpazīt un analizēt runu, bet labā puslode to nespēj.

Sešdesmitajos gados, kad Sperijs veica savus sadalīto smadzeņu pētījumus ar cilvēkiem, vairāki zinātnieki pētīja smadzeņu lateralizāciju, uzskatot, ka viena smadzeņu puslode spēj labāk izpildīt dažas funkcijas nekā otra puslode. Tomēr pētnieki nezināja, par kuriem uzdevumiem ir atbildīga katra smadzeņu puse, ne arī to, vai arī katra puslode rīkojās neatkarīgi no otras.

Sperijs apraksta savus pētījumus ar kaķiem 1961. gadā publicētajā rakstā “Smadzeņu organizācija un uzvedība”. Lai pārbaudītu, kā corpus callosum atdalīšana ietekmē zīdītājus, Sperry pārgrieza vairāku kaķu corpus callosum un lika viņiem veikt dažus uzdevumus, kas bija saistīti ar to redzi un reakciju uz redzes stimulu. Pēc katra kaķa corpus callosum nodalīšanas viņš nosedza vienu no kaķa acīm, lai kontrolētu, ar kuru aci kaķis varētu redzēt. Sperijs varēja mainīt acu pārsegu no vienas acs uz otru atkarībā no tā, kuru redzes lauku viņš gribēja likt kaķim izmantot. Tālāk Sperijs parādīja kaķiem divus koka klucīšus ar dažādu dizainu - krustu un apli. Sperijs nolika barību kaķim zem viena no klucīšiem. Viņš iemācīja kaķiem, ka, skatoties uz klucīšiem ar vienu aci, piemēram, ar labo aci, barība bija zem klucīša ar apli, bet, kad viņi to skatījās ar kreiso aci, barība atradās zem klucīša a ar krustu. Sperijs iemācīja kaķiem atšķirt šos divus priekšmetus ar savām ķepām, bīdot pareizo koka klucīti prom, lai iegūtu ēdienu.

Kad Sperijs noņēma acu pārsegu un kaķi varēja redzēt ar abām acīm, viņš veica to pašu eksperimentu. Kad kaķi varēja izmantot abas acis, viņi vilcinājās un pēc tam izvēlējās abus blokus gandrīz vienādi. Labā acs ir savienota ar kreiso puslodi, un kreisā acs savienota ar labo puslodi. Sperijam radās aizdomas - tā kā viņš šiem kaķiem bija izgriezis corpus callosum, puslodes nevarēja sazināties. Ja puslodes nevarēja sazināties un informācija no vienas acs nonāca tikai vienā puslodē, tad tikai šī puslode atcerēsies, zem kura klucīša parasti bija barība. No tā Sperijs secināja, ka kaķi atceras divus dažādus scenārijus ar divām dažādām puslodēm. Viņam radās aizdomas, ka kaķiem tehniski ir divas dažādas smadzenes, jo viņu puslodes nespēja mijiedarboties un rīkojās tā, it kā otra neeksistētu.

Viņš vēlējās pārbaudīt, vai abas puslodes var darboties vienlaikus, kaut arī tās nebija savienotas. Tam bija nepieciešams nošķirt redzes laukus vai jāpārliecinās, ka labā acs redzēja apli, bet kreisā acs redzēja krustu, līdzīgi kā eksperimentā ar kaķiem, bet bez acu pārsega. Tādējādi abas acis kaut ko redzētu vienlaikus, tā vietā, lai apmainītos starp atvērtajām acīm. Sperijs to atrisināja, izmantojot divus projektorus, kas bija novietoti blakām viens leņķī pret otru un parādīja savstarpēji izslēdzošus attēlus. Piemēram, labajā pusē esošais projektors parādīja apli kreisajā pusē un krustu labajā pusē, savukārt projektors kreisajā pusē parādīja krustiņu kreisajā pusē un apli labajā pusē. Sperijs katra pērtiķa acu priekšā novietoja īpašus gaismas filtrus. Gaismas filtru dēļ katra acs redzēja attēlus tikai no viena projektora. Tas nozīmēja, ka viena no acīm redzēja apli labajā pusē un krustu kreisajā pusē, bet otra acs redzēja krustu labajā pusē un apli kreisajā pusē. No eksperimentiem ar kaķiem Sperijs zināja, ka nenotiek informācijas dalīšanās no labās un kreisās puslodes, tāpēc viņš lika pērtiķiem vienlaicīgi atcerēties divus dažādus scenārijus.

Sperijs secināja, ka abas smadzeņu puslodes vienlaikus apgūst divas dažādas, pretējas problēmas. Viņš atzīmēja, ka pērtiķi ar sadalītām smadzenēm tajā laikā iemācījās divas problēmas tajā pašā laikā, kamēr parastais pērtiķis iemācīsies vienu,  kas apstiprināja pieņēmumu, ka puslodes nesazinājās un katra darbojās kā vienīgās smadzenes. Tas šķita kā ieguvums no corpus callosum atdalīšanas, un Sperijam radās šaubas, vai procedūrai nepiemīt trūkumi.

Sperijs veica nākamo eksperimentu sēriju ar brīvprātīgajiem cilvēkiem, kuriem corpus callosum iepriekš tika atdalīts ārēju faktoru, piemēram, epilepsijas, dēļ. Sperijs lūdza brīvprātīgos veikt vairākus testus. No saviem iepriekšējiem eksperimentiem ar kaķiem un pērtiķiem Sperijs zināja, ka viena (pretējā) smadzeņu puslode analizē informāciju tikai no vienas acs un puslodes nespēj savstarpēji sazināties ar katras redzēto. Viņš palūdza dalībniekus aplūkot baltu ekrānu ar melnu punktu tā vidū. Melnais punkts bija cilvēka redzes laukus nodalošais punkts, tāpēc smadzeņu labā puslode analizēja visu, kas atrodas pa kreisi no punkta, un smadzeņu kreisā puslode analizēja visu, kas parādījās pa labi no punkta. Pēc tam Sperijs mazāk nekā sekundi rādīja dalībniekiem vārdu melnā punkta vienā pusē un lūdza viņiem pateikt, ko viņi bija redzējuši. Kad dalībnieki redzēja vārdu ar labo aci, smadzeņu kreisā puslode to analizēja, un viņi varēja nosaukt redzēto. Taču gadījumā, ja dalībnieki aplūkoja vārdu ar kreiso aci, kuru apstrādā labā puslode, viņi nevarēja atcerēties, kāds bija vārds. Sperijs secināja, ka kreisā puslode var atpazīt un artikulēt valodu, bet labā puse to nevar. Pēc tam Sperijs pārbaudīja labās puslodes funkciju. Viņš lūdza tā paša eksperimenta dalībniekus, kuri nevarēja atcerēties vārdu, jo tas bija kreisajā redzes laukā, aizvērt acis un ar kreiso roku, kuru vadīja labā puslode, uzzīmēt priekšmetu, kuram viņš piešķīra vārdu. Lielākā daļa cilvēku varēja uzzīmēt redzētā vārda attēlu un to atpazīt. Sperijs arī atzīmēja sekojošo - ja viņš divreiz parādīs vārdu vienam un tam pašam redzes laukam, tad cilvēks to atpazīs kā redzēto vārdu, bet, ja viņš to parādīja dažādiem redzes laukiem, dalībnieki nezināja, ka viņi ir pirms tam redzējuši šo vārdu. Sperijs secināja, ka kreisā puslode ir atbildīga ne tikai par valodas artikulēšanu, bet arī par tās izpratni un atcerēšanos, kamēr labā puslode varēja atpazīt tikai vārdus, bet nespēja tos artikulēt. Tas atbalstīja iepriekš zināmo ideju, ka valodas centrs atrodas kreisajā puslodē.

Savā pēdējā eksperimentu sērijā ar cilvēkiem Sperijs parādīja vienu priekšmetu dalībnieku labajai acij un otru priekšmetu kreisajai acij. Sperijs lūdza brīvprātīgajiem uzzīmēt tikai ar kreiso roku to, ko viņi redzēja, ar aizvērtām acīm. Visi dalībnieki uzzīmēja objektu, ko viņi redzēja ar kreiso aci, ko kontrolē labā puslode, un aprakstīja priekšmetu, ko viņi redzēja ar labo aci, kuru kontrolē kreisā puslode. Tas apstiprināja Sperija hipotēzi, ka smadzeņu puslodes darbojas atsevišķi kā divas dažādas smadzenes, neatzīstot otras puslodes esamību, jo priekšmeta apraksts nesakrita ar zīmējumu. Sperijs secināja, ka, lai arī cilvēkiem ar nodalītu corpus callosum nebija acīmredzamu invaliditātes pazīmju, puslodes nesazinājās, tāpēc tas apdraudēja pilnvērtīgu smadzeņu funkcionēšanu.

3.2. Aktivitāte: Noskaidrojiet, kā darbojas jūsu smadzenes

Šajā aktivitātē studenti iesaistās, lai izdomātu, kura smadzeņu puslode ir dominējošā puse. Kamēr abas puslodes ir savienotas un apmainās ar informāciju caur corpus callosum, visiem cilvēkiem ir viena puslode, kas ietekmē to, kā mācīties. Sāksim ar atbildi uz viktorīnu:

1. Kāda veida mūzikai jūs dodat priekšroku?

a. Klasiskā mūzika

b. Popmūzika

2. Kas jums ir svarīgāks?

a. Nenokavēties

b. Jauki pavadīt laiku

3. Kā jūs izdomājat jebkādas lietas/pasākumus?

a. Ar rūpīgu plānošanu

b. Iztēlojoties rezultātu

4. Pieņemot lēmumu vai izvēli, kā jūs rīkojaties?

a. Apsverot alternatīvas

b. Izvēloties pirmo ideju, kas ienāk prātā

5. Kādam jums labāk gribas būt?

a. Domīgam

b. Aktīvam

6. Kādi pasākumi jums patīk visvairāk?

a. Monopols, skrebls vai šahs

b. Vieglatlētika, māksla vai mūzika

Ja jūs atbildējāt galvenokārt “a”, tad jums ir aktīva kreisā smadzeņu puslode un jums būtu noderīga vizuālā mācīšanās; ja atbildējāt galvenokārt “b”, tad ir aktīva labās smadzeņu puslode un būtu noderīga verbālā mācīšanās. Mudiniet studentus integrēt savu mācīšanās stilu (verbālo vai vizuālo) mācību procesā.

4. Lēmumu pieņemšanas teorijas

Nepastāv universāla vienošanās par standartizētu teoriju klasifikāciju.[i] Saskaņā ar Ahmed et al (2012), lēmumu teorijas var būtībā iedalīt divās daļās: normatīvā un aprakstošā lēmumu teorija. Kamēr normatīvā teorija skaidro, kā lēmumi jāpieņem, aprakstošā teorija skaidro, kā lēmumi tiek pieņemti. Daudzi pētnieki ir arī klasificējuši teorijas kā racionālas vai neracionālas.[ii] Nošķirot šos divus tipus, Gigerenecers (2001) identificēja četrus racionālu teoriju raksturlielumus kā: optimizāciju, normatīvo, visaptverošo un iekšējo konsekvenci. Tādā pašā veidā ir identificējamas neracionālas teorijas, lai tām piemistu tādi atribūti kā neoptimizācija, aprakstīšaņa, meklēšana, ekoloģiskā racionalitāte un kognitīvi pamatelementi, piemēram, emocijas, imitācija un sociālās normas.[iii] Dažas teorijas, kas ir ieguvušas popularitāti lēmumu pieņemšanas kontekstā, ir šādas.

4.1. Subjektīvi paredzamās lietderības (SEU) teorija

Savage (1954) izstrādāja aksiomātiskās subjektīvās paredzamās lietderības (SPL) teoriju, kurā lēmumu pieņēmējs, ja pastāv risks, izvēlas starp alternatīvām (vai stratēģijām). Savage pieņēma, ka lēmumu pieņēmējs vienmēr centīsies meklēt prieku un izvairīties no sāpēm, un kā tāds viņš veiks šādus aprēķinus:

i) Subjektīvā lietderība, kas atspoguļo indivīdu novērtētu lietderību, nevis uz objektīviem kritērijiem balstītu vērtējumu.

ii) Subjektīva varbūtība, kas ņem vērā indivīdu noteiktas iespējamības aplēses, nevis objektīvus statistiskos aprēķinus.

4.2. Perspektīvu teorija

Kānemans un Tverskis (1979) izstrādāja izvēles teoriju, kas precīzi apraksta, kā cilvēki faktiski pieņem lēmumus. Teorija paredz, ka lēmumu pieņēmēji parasti izvairās no riska ieguvumu jomā (vai arī tad, ja ir labvēlīga prognoze). Līdzīgā veidā lēmumu pieņēmējs samērā reti gatavs riskēt zaudējumu jomā. Citiem vārdiem sakot, viņi noskaidroja, ka cilvēki tiecas pēc unikalitātes attiecībā uz perspektīvām, kuras tiek apsvērtas, un tieksies izvairīties no komponentiem, kuri visiem ir kopīgi. Viņi arī atklāja, ka cilvēki vairāk sliecas uz rezultātiem, par kuru iegūšanu tie ir pārliecināti, nevis uz rezultātiem, par kuru iegūšanu tiem nav pārliecības.

4.3. Apmierinājuma teorija

Saimons (1957) piedāvāja ierobežotas racionalitātes jēdzienu, kad lēmumu pieņēmējam ir ierobežota informācija, laiks un intelektuālās iespējas pieņemt lēmumu. Tā vietā lēmumu pieņēmējs strādā ar ierobežotām un vienkāršotām zināšanām, lai panāktu pieņemamus kompromisa variantus (“apmierinātu”), nevis īstenotu “maksimizējošas” vai “optimizējošas” stratēģijas, kurās pilnībā tiek sasniegts viens konkrēts mērķis[i]. Šī pieeja lēmumu pieņemšanā ietver pirmās alternatīvas izvēli, kas atbilst minimāliem pieņemamības standartiem, neizpētot visas iespējas[ii]. Vārds “apmierināšana” ir pretrunā ar optimizācijas jēdzienu.

4.4. Attiecinājuma teorija

Vārds “attiecināšana” burtiski nozīmē atbildības piešķiršanu un mēģina izskaidrot uzvedību, kas tiek piedēvēta personai vai situācijai. Heiders (1958) izvērš teoriju, kas saistīta ar to, kā cilvēki uztver savu un citu cilvēku izturēšanos. Haiders (1958) aizsāka šo teoriju, vēlāk Vainers un kolēģi[i] izstrādāja teorētisko ietvaru, kas kļuvis par galveno sociālās psiholoģijas pētījumu paradigmu. Heiders sadalīja uzvedības pazīmi iekšējos un ārējos faktoros. Iekšējais atribūts raksturo uzvedību cilvēkā un faktoru atribūtus, piemēram, raksturu, attieksmi, spējas un personību. Ārējas attiecināšanas gadījumā situācijai tiek piešķirta noteikta uzvedība, piemēram, vides vai laika apstākļu piešķiršana cēloņsakarībai. Vainers (Weiner, 1974) izvērš trīspakāpju procesu, kura pamatā ir attiecinājums.

(i) Personai ir jāsajūt vai jānovēro uzvedība.

(ii) Tad personai jātic, ka izturēšanās tika veikta ar nodomu, un

(iii) Personai ir jānosaka, vai, viņuprāt, otra persona bija spiesta rīkoties (tādā gadījumā iemesls tiek attiecināts uz situāciju) jeb nē (tādā gadījumā iemesls tiek attiecināts uz otro personu).

Veiners savā teorijā aprobežojās ar vissvarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē sasniegumu panākšanu, piemēram, spējām, piepūlei, uzdevuma grūtībām un veiksmei. Veiners arī klasificēja attiecināšanu trīs cēloņsakarības dimensijās: vadības lokusā, stabilitātē un vadāmībā. Kontroles lokuss tālāk diferencējams iekšējā vai ārējā.

Stabilitātes dimensija analizē, vai laika gaitā ir notikušas izmaiņas, kas saistītas ar cēloņiem. Piemēram, mums var būt stabilas un iekšējas spējas; vai centieni, kas ir nestabili un iekšēji. Kontrolējamība attiecas uz cēloņiem, kurus var kontrolēt (piemēram, prasme / efektivitāte), un cēloņiem, kurus nevar kontrolēt (piemēram, piemērotības, garastāvokļa, citu darbības un veiksmes)[ii].

4.5. Spēļu teorija

Spēļu teorija ir stratēģisku lēmumu pieņemšanas matemātisks pētījums. To uzskata par interaktīvu lēmumu teoriju, jo tajā tiek ņemts vērā konflikts un saprātīgu racionālu lēmumu pieņēmēju sadarbība.

4.6. Heiristika

Kad lēmumu pieņēmēji pieņem apmierinošus lēmumus, viņi lēmumu vadīšanai var izmantot heiristikas kopu. Heiristika ir īkšķa noteikums, kas var palīdzēt lēmumu pieņēmējam rast risinājumu sarežģītā un nenoteiktā situācijā[1]. Arī ikdienā mēs izmantojam heiristiku. Piemēram, heiristisks noteikums, kas attiecas uz darījumiem ar citiem cilvēkiem, ir Zelta likums: "Izturieties pret citiem tā, kā jūs vēlētos, lai viņi izturētos pret jums." Futbola treneri izmanto noteikumu "Ja rodas šaubas, sit bumbu gaisā". Spēlējot šahu, mēs ievērojam noteikumu "Kontrolēt galda centru".

Lēmumu pieņemšana un dažādās teorijas ir svarīgas katras organizācijas vadībā. Daži no lēmumu pieņemšanas nozīmīgiem punktiem pārvaldībā ir šādi:

1.       Labāka resursu izmantošana: lēmumu pieņemšana palīdz izmantot pieejamos resursus organizācijas mērķu sasniegšanai, pieejamie resursi ir personāls, nauda, materiāli, iekārtas, tirgi un metodes.

2.       Problēmu un izaicinājumu saskatīšana un risināšana: Lēmumu pieņemšana palīdz organizācijai stāties pretī jaunām problēmām un izaicinājumiem, kas pēkšņi un neizbēgami rodas. Ātra un pareiza lēmumu pieņemšana palīdz risināt problēmas un stāties pretī jauniem izaicinājumiem.

3.       Uzņēmējdarbības izaugsme: ātra un pareiza lēmumu pieņemšana ļauj labāk izmantot resursus, kas veicina biznesa izaugsmi.

4.       Mērķu sasniegšana: Racionāla lēmumu pieņemšana palīdz organizācijai sasniegt visus savus mērķus un apmierināt klientu vajadzības, jo racionāli lēmumi tiek pieņemti pēc visu alternatīvu analīzes un novērtēšanas.

5.       Inovācijas veicināšana: Racionāla lēmumu pieņemšana atvieglo inovāciju, jo tas palīdz attīstīt un radīt jaunas idejas, produktus un pakalpojumus.