Kultūras mantojumā balstīta sociālā uzņēmējdarbība - CHEER - LV

Vienu no galvenajiem sociālo problēmu risināšanas akadēmiskajos pētījumos izmantotajiem modeļiem izvirzīja Tomasa D’Zurilla vadītā grupa. Šajā modelī ir trīs pamatjēdzieni vai elementi:

• Problēmu risināšana – process, ko indivīds, pāris vai grupa izmanto, lai atrastu efektīvu risinājumu kādai konkrētai problēmai. Tas ir pašvadāms process, kas nozīmē to, ka indivīdam vai grupai nav neviena, kas viņiem pateiktu, kas jādara. Dažas no šī procesa jomām ietver daudzu iespējamo risinājumu radīšanu, lai no tiem izvēlētos labāko.
• Problēma – jebkura situācija vai uzdevums, uz kuru ir vajadzīga kāda veida reakcija, ja to vēlas efektīvi pārvaldīt, bet uz kuru acīmredzama atbilde nav pieejama. Problēmas var būt gan ārējas, no apkārtējās vides nākošas, gan iekšējas.
• Risinājums – reaģēšanas vai pārvarēšanas mehānisms, kas ir raksturīgs problēmai vai situācijai. Tas ir problēmu risināšanas procesa galarezultāts.

Kad risinājums ir identificēts, to nepieciešams īstenot. D’Zurilla modelis nodala problēmu risināšanu (process, kas identificē risinājumu) un risinājuma ieviešanu (šī risinājuma ieviešanas process), un norāda, ka tiem abiem nepieciešamās prasmes nebūt nav vienādas. Tāpat ir izšķiramas divas problēmu risināšanas procesa daļas: orientācija uz problēmu un faktiskā problēmas risināšana.

4.1.1 Orientācija uz problēmu

Orientācija uz problēmu ir veids, kā cilvēki pievēršas problēmām, un veids, kā viņi to iestata esošo zināšanu kontekstā un pasaules uztveres veidos.

Katrs no mums problēmas redzēs atšķirīgi, atkarībā no mūsu pieredzes un prasmēm, un šī orientācija kalpos kā atslēga, lai noteiktu, kuras prasmes mums būs jāizmanto problēmas risināšanai.

Orientācijas piemērs

Vairums cilvēku, redzot ūdens sūkšanos no vaļīga savienojuma starp krānu un ūdensvada cauruli, iespējams, vispirms sniegsies pēc lupatas, ko aplikt ap savienojumu, lai mazinātu ūdens tecēšanu, un pēc tam paņems telefonu, izmantojot savas meklēšanas prasmes, lai atrastu santehniķi.

Toties santehniķis vai kāds, kam ir zināma pieredze santehnikā, visticamāk meklēs instrumentus, kas vajadzīgi savienojuma labošanai un noplūdes novēršanai. Tas viss ir orientācijas jautājums.

4.1.2 Problēmu risināšana

Problēmu risināšanā ietilpst četras galvenās prasmes:

1.       Problēmas noteikšana,

2.       Alternatīvu risinājumu piedāvāšana,

3.       Lēmuma pieņemšana par to, kuru risinājumu izmantot, un -

4.       Šī risinājuma ieviešana.

Balstoties uz šo sadalījumu starp orientāciju un problēmu risināšanu, D’Zurilla un kolēģi definēja divas skalas, kas ļautu izmērīt abas spējas.

Viņi definēja divas orientācijas dimensijas - pozitīvo un negatīvo, un trīs problēmu risināšanas paņēmienus - racionālu, impulsīvu jeb neuzmanīgu un izvairīšanos.

Viņi atzīmēja, ka cilvēki, kuri labi orientējas, ne vienmēr labi tiek galā ar problēmām un otrādi, kaut arī abi varianti var būt cieši saistīti.

No šiem aprakstiem, iespējams, būs redzams, ka pētnieki pozitīvo orientāciju un racionālu problēmu risināšanu uzskatīja par funkcionējošu uzvedību un visus pārējos definēja kā darboties nespējīgus, kuri var izraisīt psiholoģiskas ciešanas.

4.1.3 Nepieciešamās prasmes

Nepieciešamas prasmes pozitīvai orientācijai uz problēmu risināšanu:

• Spēja saskatīt problēmas kā “izaicinājumus” vai iespējas kaut ko iegūt, nevis kā nepārvaramas grūtības, kurās ir iespējams piedzīvot tikai neveiksmes.
• Pārliecība, ka problēmas ir atrisināmas. Lai arī to arī var uzskatīt par domāšanas veidu, ir svarīgi izmantot arī pozitīvas domāšanas paņēmienus;
• Pārliecība, ka jūs personīgi spējat veiksmīgi atrisināt problēmas, kas vismaz daļēji ir pašapziņas veids.
• Izpratne par to, ka problēmu veiksmīga atrisināšana prasīs laiku un pūles, kam var būt nepieciešama zināma elastība;
• Sevis motivēšana uz nekavējošu problēmas risinājumu, nevis atlikšanu.

Racionālai problēmu risināšanai nepieciešamās prasmes:

Spēja ar izpētes palīdzību iegūt informāciju un faktus.

• Spēja noteikt piemērotus problēmu risināšanas mērķus.
• Racionālas domāšanas izmantošana, lai nonāktu pie iespējamā risinājuma.
•  Labas lēmumu pieņemšanas prasmes, lai izlemtu, kurš risinājums ir vislabākais.
• Īstenošanas prasmes, kas ietver sevī spēju plānot, organizēt un darīt.

4.1.4 Iespējamās grūtības

Tiem, kas cenšas racionāli vadīt savu problēmu risināšanu, ir tendence vai nu:

• Sasteigt risinājumu, neizdomājot to pienācīgi (impulsīva/neuzmanīga pieeja), vai
• Izvairīties no tā, vilcinoties un ignorējot problēmu, vai mēģinot pārliecināt kādu citu atrisināt problēmu (izvairīšanās metode).

Šī “izvairīšanās” nav tas pats, kas aktīvi un atbilstoši vērsties pie kāda ar nepieciešamajām prasmēm. Tā vietā saskatāma vienkārša atbildības novelšana uz citiem, ko parasti raksturo tas, ka trūkst cilvēku, kuriem būtu atbilstošas prasmes, un/vai arī mēģinājums izvairīties no atbildības par problēmu.